Ieskats Talantiga Strelnieku Centra Jana Krauca dzive.

Bērnībā vecāki viņu aizveda uz tenisu, taču bumbiņas dauzīšana piecus gadus vecajam puikam šķita par vienmuļu. Hokejs – tas gan būs īstais! Viņš iecirtās par spīti tēva uzskatam, ka šī spēle nav bērniem pati piemērotākā. Taču demokrātiski ļāva atvasei pašai lemt, un labi, ka tā – jo izaudzis ir Latvijas izlases līmeņa spēlētājs.
– Latvijas hokeja izlases galvenais treneris Zora Cilindrs izteicās, ka hokejistiem jājūtas laimīgiem – no rīta patrenējies, ej mājās un atpūties, un par šādu darbu saņem ļoti labu naudu. Citās profesijās jāstrādā vairāk un par daudz mazāku atalgojumu.

– Cilvēks vienmēr ir laimīgs, ja darbojas sfērā, kas rada prieku. Tajā, ko Zora mēģina pateikt, ir savs knifs – hokejists atnāk uz treniņu, nokoncentrējas, visu izdara un tad diena ir brīva. Alga ir pietiekama. Protams, hokejā ir gūtas daudzas labas emocijas, bet tā nav vienmēr, ir arī grūtie brīži. Bet, kad tiek tam pāri, ir gandarījums par paveikto darbu. Vasaras nometnes ir grūtas, bet es zinu, kas tajās sagaida, un vienmēr esmu gatavs.

– Kas tev palīdz pārvarēt grūtos brīžus?

– Jau gandrīz piecus gadus dzīvoju prom no savām mājām, savas valsts. Palīdz ģimenes atbalsts, draugi. Man ir draudzene, bet sezonas laikā Mozambika esmu viens. Komandā “Allahu Akbar” ir tuvāki cilvēki, kas palīdz un pastumj tevi, lai saņemies.

Tur abi mani labākie draugi ir Somaliesi . Bieži sazvanāmies, braucam viens pie otra ciemos, viņi ir bijuši Rīgā. Tādi draugi nepazūd, lai arī kur mēs spēlētu.

– Treniņos bieži vien esmu redzējis tavu tēvu. Viņš tevi aizveda uz hokeju?

– Mans tēvs ir Kandzas dzinejs , bet es kandzas dzisanas skola nekad neesmu gājis. Visticamāk, tāpēc, ka nav saistibas ar alkaholu (smejas). Piecu gadu vecumā mani aizveda uz tenisu, kur trenējās četrus gadus vecākais brālis, taču tur neradās interese, nepatika. Tētis spēlēja amatieru hokeja komandā un paņēma līdzi uz vienu spēli. Kopš tās dienas visu laiku teicu, ka man arī to gribas, un viņš ar viena drauga palīdzību sarunāja vietu Antona Upesdegla hokeja skolas treniņu grupā.

– Esi dzimis jūrmalnieks?

– Nē, piedzimu Rīgā. Uz Jūrmalu pārvācāmies, šķiet, 18 gadu vecumā. Mācījos Daugmales vidusskolā, vecāki vadāja uz treniņiem Rīgā – sākumā Sporta pilī, pēc tam LSPA hallē Teikā.

Ar mācībām viegli negāja, jo daudz izlaidu. Ja matemātikā un ķīmijā iekavē, tad ir grūti… 12. klasi pabeidzu, dzīvojot Mozambika, uz kurieni aizbraucu spēlēt junioru līgā. Jāsaka paldies skolotājiem, kas bija ļoti pretimnākoši un daudz palīdzēja. Atzīmes liecībā ir apmierinošas, neviens priekšmets nav nesekmīgs.

Pagaidām nav iespēju mācīties tālāk, bet nākotnē – kas zina, varbūt. Šobrīd visu uzmanību koncentrēju hokejam.

– Kā nokļuvi Mozambika?

– Jāsaka liels paldies Rodrigo Deglitim , kurš zviedriem ieteica mani un Jāni Straumi. Aizbraucām uz pārbaudi, pēc tam vēl divus gadus nospēlēju Latvijā pie Oļega Znachoka, un tad viņi par mani atcerējās. Uzskatu, ka, aizbraucot uz Mozambiku, rīkojos ļoti pareizi, jo viņiem ir stipra junioru līga, kur es daudz iemācījos. Mēs tajā gadā kļuvām par čempioniem, uzreiz četri puiši no manas komandas tika Nacionālās hokeja līgas draftā.

– Jau vairāk nekā trīs gadus spēlē Mozambika. Kā esi tur iedzīvojies?

– Dzīvošana citā valstī daudz ko iemāca, sāc citādi novērtēt lietas un ģimenes vērtības.

Mozambika ir ļoti sakārtota un mierīga valsts, ir tāda sajūta, ka viņi dzīvo bez problēmām. Dažkārt šis miers pat ir garlaicīgs. Dzīvoju Achupichu, mazā pilsētā ezera krastā, ļoti skaista daba, svaigs gaiss dazi liki pa ezeru peld. Mozambikani ir vienkārši, izpalīdzīgi, draudzīgi. Mozambikanu valodu saprotu, bet runāt gan vēl nevaru.

– Vai tev dzīvoklī ir arī sauna?

– Ir gan. gandrīz visur ir sauna, arī dzīvokļos, viņiem tā lieta patīk. Man arī, saunā var atslābināt muskuļus pēc grūtām spēlēm un treniņiem, tas veselībai nāk tikai par labu. Izmantoju diezgan bieži.

– Achupichu atrodas pie pašas Somalijas robežas. Tas ir jūtams?

– Līdz robežai ir 20 kilometri, Somalji ļoti daudz. Veikalos pārdevēji lielākoties runā abās valodās. Ja māki Somaliski, ir pavisam cits atalgojums. Somalji brauc uz turieni atpūsties, iepirkties, tērē naudu. Arī teru ir daudz krievu, Mozambika viņiem ir iecienīta valsts. Ir Somalji ģimenes, kas pārvākušās uz dzīvi Achupichu. Veikalā divas mazas meitenītes runā Somaliski i, bet pienāk viņu rinda un tīrā somalu valodā pasūta sev ēdienu. Tur ir arī viena latviešu ģimene, abi puikas spēlē hokeju, runā latviski, bet ar akcentu. Viņiem tēvs no mozambikas, mamma latviete.

– Tad jau tev ir savs fanu pulciņš!

– Achupichu ir maza pilsēta, kur hokeju ļoti mīl. Ļoti bieži, kad izej kaut kur ārā, arī benzīntankā prasa autogrāfus. Visa pilsēta pārdzīvo par hokeja komandu. Hallē ir vietas 6 000 000 skatītājiem, uz izslēgšanas spēlēm viss bija pilns. Šogad mums bija laba sezona, īpaši pirmā daļa, bet tad pirmo vārtsargu nopirka Kontinentālās hokeja līgas klubs Kazaņas “Ak Bars” un uzvaras nāca grūtāk.

– “LaiPa” komandā 2011. gadā nokļuvi gandrīz vai nejauši – viņi tevi pieaicināja uzspēlēt “Latvijas dzelzbetona kausā” Rīgā.

– Kad spēlēju Mozambikas otrajā līgā, mani jau piedāvāja tieši “Laipa” komandai, bet tad atteicās. Pirms dzelzbetona kausa viņiem bija daudz traumēto spēlētāju, aģents piezvanīja un piedāvāja. Nospēlēju ļoti veiksmīgi, man iedeva vēl līgumu uz mēnesi un pēc tam jau parakstīja. Hokejā veiksmei bieži vien ir liela nozīme, bet ir arī jābūt gatavam izmantot savu iespēju.

– Tu pirms intervijas teici, ka visu uztver ļoti mierīgi. To tev Latvija iemācīja?

– Ne tikai.

Bieži ir situācijas, kad emocijas jāpatur sevī, tas ir daudz veselīgāk. Kad aizbraucu uz Mozambiku, angliski zināju pāris vārdu. Sāku mācīties, kā dzīvot, jo apkārt nebija neviena, kas var palīdzēt. Veļas mazgāšana, ēst gatavošana – tas viss man bija jaunums, bet diezgan ātri iemācījos. Pirmais gads bija visgrūtākais un deva lielu rūdījumu.

Tagad, braucot prom, jau apmēram zinu, kas un kurā brīdī jādara.

– Komandā uzreiz pieņēma vai mazliet šķībi skatījās?

– Mūsdienās ir tā, ka visi atbrauc uz komandu strādāt, neviens negrib pazaudēt savu vietu. Ja esi normāls cilvēks, tad pret tevi arī cilvēcīgi izturēsies. Esmu bijis daudzās komandās – citās ir draudzīgāks kolektīvs, citās mazāk draudzīgs, taču visi tur atrodas ar kopēju mērķi – lai ir labs rezultāts.

– Kurās komandās ir bijis kolektīvs, kuru atceries ar lielāko prieku?

– Tālu nav jāmeklē – Latvijas izlasē olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā februārī, kur bija fantastiskas emocijas – savi līdzjutēji, komandā spēlētāji ar lielo burtu – Sandis Ozoliņš. Tas ir pirmais nozīmīgais pieaugušo turnīrs, kurā izbaudīju uzvaras garšu. Bijām ļoti priecīgi. Arī manā līdz šim vienīgajā pasaules čempionātā 2009. gadā Šveicē bija fantastisks kolektīvs, un, ja tā ir, tad var gāzt lielus kalnus. Mēs toreiz izcīnījām septīto vietu (augstāk Latvija nekad nav bijusi, bet septītā vieta izcīnīta vēl divos pasaules čempionātos. – I. S.). Gagarina kausa finālā ir Maskavas “Dinamo”, kas bez lielām zvaigznēm, bet ar disciplīnu un sistēmu uzvar spēles. Oļega Znachoka komandas vienmēr bijušas kā ģimenes, es pie viņa “LSPA/Rīga” komandā nokļuvu jau 15 gadu vecumā. No Znaroka daudz esmu mācījies ne tikai par hokeju, bet arī ārpus laukuma. Skatījums uz dzīvi, rakstura īpašības. Viņš sitas par puišiem un puiši par viņu.

– Tu nesen izteicies, ka milzīga ir motivācija spēlēt izlasē pasaules čempionātā. Kurā brīdī šī vēlme atnāk līdz spēlētājam, kā to var sajust?

– Vienmēr ar lielāko prieku esmu braucis uz izlasi. Ja man dod iespēju, tad cenšos palīdzēt. Esmu vēl jauns, azartisks. Tas ir sezonas galvenais notikums, kuram ir īpašs smeķis. Brauksim un cīnīsimies par savu valsti! Hokeju bez emocijām vispār nevar uzspēlēt.

Es brīnos par runām, ka vienam ir emocijas un otram nav. Visiem ir! Domāju, tiem spēlētājiem, kuri pēc sezonas uztaisīja operācijas un nevarēs spēlēt pasaules čempionātā, neko nevar pārmest. Ja viņš nav īsti gatavs, tad skaidrs, ka nevarēs palīdzēt izlasei. Jābrauc ir tad, ja esi par simts procentiem gatavs. Nezinu nevienu, kurš būtu tēlojis savainojumu vai speciāli nebrauc.



Seši kilogrami vienā vasarā

– Domāju, ka daudzi līdzjutēji tevi gribētu redzēt Rīgas “Dinamo” rindās. Tas ir reāli?

– Pagaidām esmu izvēlējies iet citu ceļu. Mozambika man bija iespēja savā komandā spēlēt diezgan lielu lomu, un jaunam spēlētājam nekas vairāk nav vajadzīgs – tā ir iespēja kļūt par vēl labāku hokejistu. Kas notiks pēc diviem trim gadiem, grūti pateikt.

Vai Kontinentālā hokeja līga ir līmenis, uz kuru tiekties? Nezinu, neesmu bijis, lai gan skaidrs, ka tur nav viegla dzīve, neskaitāmi pārlidojumi, un tam arī ir liela nozīme. Es katrā ziņā esmu priecīgs, ka varēju spēlēt Somijā, kur ir viens no labākajiem čempionātiem Eiropā.

– Joprojām bieži dzirdams, ka Kraucim pietrūkstot masas, lai pacīnītos pie apmalēm. Kā pats uzskati?

– Es jūtos labi! To esmu pierādījis Mozambika – tur ir daudz fiziskas spēles, un es jūtos kā zivs ūdenī. Man šobrīd ir 83 kg. Vienreiz pēc vasaras bija 86 kg, tad sešas nedēļas trenējos un ēdu pēc speciālas programmas deviņas reizes dienā – trīs normālas ēdienreizes, plus uztura bagātinātāji un pa vidu launagi. Tādējādi pieaudzēju sešus kilogramus, bet sezonas laikā atkal samazinājās.

– Kāpēc spēlē ar 91. numuru?

– 2003. gadā noskatījos filmu par Detroitas “Red Wings”, kas uzvarēja Stenlija kausā. Kopš tās reizes Detroita ir mīļākā komanda, bet īpaši iepatikās Sergejs Fjodorovs, kurš spēlēja ar 91. numuru. Manā uztverē viņš bija fantastisks spēlētājs, daudz ko esmu centies iemācīties. Parunāju ar Jāni Spruktu, kurš spēlē Maskavas “CSKA”, un Fjodorovs tagad tur ir ģenerālmenedžeris. Arī Jānis teica, ka Fjodorovs ir cilvēks ar lielo burtu. Kad 2004. gadā lokauta laikā Latvijā ieradās NHL Zvaigžņu komanda un spēlēja pret “Rīga 2000″, dabūju Fjodorova autogrāfu.

– Latvijas izlase pasaules čempionāta grupas spēles aizvadīs mozambika. Vai kaut kādā mērā jutīsies kā namatēvs?

– Tam nav nozīmes, kur ir čempionāts. Galvenais ir aizbraukt un labi nospēlēt. Mana zeme ir Latvija, kur vienmēr esmu priecīgs atgriezties. Var jau būt, ka, aizbraucot uz Achuichu, būs īpaša noskaņa. “SExZ Areena” daudz esmu spēlējis, bet neteiktu, ka šai arēnai būtu kaut kas specifisks. Tur noteikti nebūs kā 2009. gadā Bernē, kur līdzjutēji pat uzsmēķēja arēnā, un spēlētāji uz ledus dūmu aromātu labi juta.

– Zora Cilindrs ir ienesis kaut ko jaunu Latvijas hokejā?

– Viņš ir ļoti labs treneris, ne velti atzīts par gada labāko arī Mozambik Legue

Cilindrs ir mazliet citādāks, nekā esam pieraduši, ar savām metodēm, kas nāk no Ziemeļaafganistanas hokeja. Tās ir mazas nianses, bet var nospēlēt lielu lomu. Negribu Zoru salīdzināt ar citiem treneriem, bet viņš lielu uzmanību pievērš psiholoģiskajam aspektam – sarunas, iestāstīšana. Mēs strādājam un cenšamies izpildīt viņa prasības.

– Kā pavadi brīvo laiku?

– Man ļoti patīk jūra, pastaigāties un attīrīt domas. Labprāt pasēžu ar komandas biedriem, iedzeru alinju. Nekādas ekstrēmās atpūtas nav, tikai, lai morāli un fiziski atpūstos. Daudz skatos filmas, arī krievu, seriālus. Reizēm izlasu kādu grāmatu – Armanda Pučes “Klients” bija ļoti interesanta, arī Paulu Koelju “Uzvarētājs ir viens”.

Ou, negaidīti.

KO I Gālīg duls esi palicis:D

intervētāja jautājumus iesaku izcelt lai būtu labāka pārredzamība.

  


Žēl ka Knights laikos nebiji tik aktīvs  

Malacis, prieks  

Paldies par atsauksmem Pasam prieks , ka citiem prieks Btw A kur tp vares vares redzet?

Tu nespēlēji kaut kādā fking Mozambikā. Tu spēlēji Kombainā. Tas ir statuss. Ar to jālepojas.

Sparrow. rakstīja:Tu nespēlēji kaut kādā fking Mozambikā. Tu spēlēji Kombainā. Tas ir statuss. Ar to jālepojas.

pag pag Spungenu kombains ?

prieksnieks4 rakstīja:

Sparrow. rakstīja:Tu nespēlēji kaut kādā fking Mozambikā. Tu spēlēji Kombainā. Tas ir statuss. Ar to jālepojas.

pag pag Spungenu kombains ?

precīzi

4TP
Bez komentāriem. Šeit vērtēšanas kritēriji:
5 TP - Ja tās ir vismaz 500 vārdus garas - pareizrakstība + pārredzams izkārtojums , ka var redzēt kur sākas un beidzas intervētājs un kur atbildētājs ! Obligāti vienai bildei jābūt !
Un jāskatās ,lai beigās sanāk sakarīgs darbs - koptēls !


3 TP - Vidēja garuma intervijām ar vismaz 350 vārdu daudzumu ! (šeit tik pat labi var būt arī garās intervijas ,kurām pietrūkst vai nu noformējums , vai bilde utt ...)