Viena brīnišķīga sezona

by Viesis Pirmdiena Februāris 03, 2014 5:29 pm

Sapņu komanda..
Fragments no Arčibalda Eberkrombija personīgas autobiogrāfijas

Es bieži esmu dzirdējis jautājumu par to, kas ir sapņu komanda? Kā tu to definētu? Vai tev vajag labākos spēlētājus? Varbūt lielisku tehnisko darbinieku rindu? Bet varbūt nepieciešami paši labākie fani? Man vienmēr ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, bet es varu skaidri teikt, ka es esmu bijis savā sapņu komandā - komandā kur es pazīstu katru cilvēku kā labu draugu, komandu, kurā katri vārti tiek atzīmēti tā, ka gribās piedzīvot šo sajūtu vēl un vēl, komandu kuras dēļ esmu gatavs upurēties.

Tagad esmu Rīgas Trieciena spēlētājs, aizsargs un kapteinis. Neskatoties uz to manas hokeja saknes nāk pāri okeānam - Kanāda. Jā, esmu ASV pilsonis, bet lielāko dzīves daļu pavadīju Irikanā, ciematā netālu no Kalgarī, kad 12 gadu vecumā pārcēlos pie vecvecākiem. Tad hokejs man nebija īsti tas mīļākais sports, patiesībā ļoti aizrāvos ar NASCAR sacīkstēm, un sapņoju kļūt par labāko braucēju pasaulē. Atceros pirmās skolas dienas - visi bija Calgary Flames atbalstītāji. Skola rīkoja braucienus, kopējas sanākšanas skatīties spēles. Tas mani piesaistīja - tās emocijas, tas prieks, kad tava komanda uzvar..

Pēc mēneša jau biju Kalgarī atbalstītājs un pienāca Ziema(ar lielo burtu, jā). Aizsala lielais ciema dīķis un sākās tas, ko es neparedzēju. Izrādās ziema bija tā lielā sezona, kad vietējie rīko paši savu čempionātu. Piedalās komandas pa 5 cilvēki, kas spēlē uz laukuma kurā ir pavisam mazie vārti, jo vārtsargus neviens nevarēja atļauties. Kopā pieteicās liela daļa no visas skolas un apkārtnes, kopā bija 20 komandas. Arī es pieteicos - savu labāko draugu Olafu, kas bija diez ko apaļš, jo bija virtuļmīlis, novietoju sev blakām aizsardzībā, bet mani draugi Alekss un Dilans piekrita spēlēt uzbrukumā. Vajadzēja tikai vienu vīru, tā nu pieņēmām mazo, izveicīgo bērneli Džo. Tā nu katru nedēļas nogali tika rīkotas spēles. Mums, protams, neveicās, jo vietējie uz slidām turējās izcili, un palikām paši pēdējie.

Nākamais gads bija citādāks - mēs bijām uzlabojušies un mūsu komandas kodols - Olafs, Es, Alekss un Dilans pa šo laiku kļuvām pa labākajiem draugiem. Pavadījām laiku darot visu, spēlējām videospēles, braucām uz Kalgarī, skrējām, trenējāmies - kļuvām par labākajiem draugiem. Tas arī atspoguļojās Ziemā, jo sezonu pēc sezonas kāpām augstāk. Mums pat parādījās savi atbalstītāji un atbalstītājas. Jā, šis jauniešu turnīrs bija visa ciema aktivitāte, tādēļ spēles pat bija ļoti skatītas.

Kad apritēja septiņpadsmit gadu, vasarā, pilsētā ieradās kāds investors - Maikls, ja nemaldos. Viņš vēlējās Irikanā izveidot hokeja komandu, kas spēlētu Kalgarī čempionātā. Pēc cītīgas un rūpīgas atlases tika izvēlēts 24 spēlētāju kodols, kas trenēsies visu vasaru un rudeni, lai uzlabotos. Atminos, ka Olafs neiekļuva aizsargu sarakstā, tādēļ mēs viņu iemēģinājām vārtsarga pozīcijā, un beigās sanāca tā, ka mūsu komandas 1. maiņa sasatāvēja no maniem labākajiem draugiem - Aleksa un Dilana, un kāda stiprāka puiša no skolas. Pats biju aizsardzības līderis, bet pašos vārtos bija ne apaļais, bet nu jau būdīgais Olafs.

Pienāca Ziema. Nekāda turnīra ciemā nenotika - visi domāja par Irikanas hokeja komandu. Kopā Kalgarī čempionātā pieteicās 16 U-18 komandas - arī Kalgarī "Flames" U-18 komanda. Bijām izteikti favorīti uz palikšanu pēdējā vietā. Bet tā, protams, domāja citi. Mēs domājām tikai par pārsteigšanu. Šī bija iespēja parādīt, kas ir Irikana, pierādīt savas spējas. Čempionāta spēles bija svētki ciemā - uz pirmo spēli Kalgarī ieradās gandrīz viss ciems. Un šeit sāka parādīties pirmās sapņu komandas iezīmes. Emocijas bija augstākas par jebkādām kādas esmu saņēmis spēlējot šo spēli. Katru mūsu kustību vēroja 900 ciema iedzīvotāji, kas nebeidzami mūs turpināja atbalstīt. Un mēs gūstam vārtus, un mūsu ciema iedzīvotāji sāk kliegt. Atceros, tas bija Alekss, kas vēl pēc gūtajiem vārtiem nespēja saprast, kas notiek - ielencām mēs viņu bortā un viens pēc otra apsveicām.

Saliedētība komandā bija neticama, neskatoties uz to, ka mums pēc tā bija 7 spēļu zaudējuma sērija, bijām 13. vietā, tā bija īstena bauda spēlēt komandā. Ciems turpināja mūs atbalstīt cauri un cauri, un atkal sākām uzvarēt. Tās emocijas - tikai tās mūs dzina uz priekšu. Regulāro sezonu beigās pabeidzām 7. vietā - play-off. Pretī līdz vienai uzvarai bija jāstājās pret vienu no Kalgarī vidusskolas komandām, kas bija tiešām ļoti stipri - bet uzvarēt mēs viņus spējām.

Pirms spēles mums treneris Šons vēlējās parādīt video. Tur bija ieraksts ar mūsu ģimenēm, pilsētas iedzīvotājiem, kas katrs nodeva mums veiksmi nākamajā spēlē. Atceros, ka tas bija ļoti gudrs solis. Iznācām sagatavoti, noskaņoti, un viss par ko domājām bija uzvara. Todien nekad vēl tā nebiju noskaņojies bloķēt metienus, metienu pēc metiena saņēmu pa kājām, un spēles rezultāts kā 0-0 tā 0-0. Protams, viņi arī bija noskaņoti - bet drīzāk uzvarēt vieglu pretinieku nevis noskaņotu, agresīvu komandu. 3. periodā sanāca palaist garām pretinieku izgājienā pret vārtsargu. Atceros, ka sirds gandrīz apstājās - esmu noracis ciemu, bet Olafs atsargāja, un pretinieks viņu nogāza. Es sevi nekontrolēju, bet cimdi bija uz zemes un skrēju pakaļ pārkāpējam. Tā kā bija sejas aizsargs, degunu salauzt nesanāca, bet sadevu tā kārtīgi. Sēžu uz soliņa, noraidījums tulīt beigsies, un kā izeju ripa ir pie manis, bet pa labi tiešs izgājiens pret vārtiem. Ieskrējos pilnā ātrumā, satuvojos ar vārtsargu, un metu no visa spēka pat netēmēdams - stabs. Tobrīd dzirdēju, kā visi noelšas - katrs cilvēks skatījās uz ripas kustību. Bet tā bija tikai sekundes puse, kad pie atlecošās pieskrēja Alekss, kas bumbu iemeta tukšos vārtos.

Es necentīšos aprakstīt šīs emocijas. Tikai atceros, ka tas beidzās ar garu braucienu uz ceļiem, manis lekšanu virsū un ciema iedzīvotāju kliegšanu. Spēle beidzās ar rezultātu 1-0, un mums bija jāstājās pretī pašiem Kalgarī Flames U-18. Regulārajā sezonā izcīnījuši 1. vietu, mēs zinājām, ka šis būs daudz grūtāk. Gatavojāmies katru dienu, katru vakaru, taktiskās pārrunas, kā arī ieguvām jaunas formas, ko nosponsorēja ciems.

Pirms spēles visa ģērbtuve sadevās rokās garā aplī un 2 minūtes noturējām klusumu. Burtiski varēja just katra spēlētāja elpošanas biežumu un asinsriti - mēs apvienojāmies uzvarai. Spēle iesākās ar izteiktu viņu pārsvaru, un 2. aizsargu pāris nespēja tikt galā ar pienākumiem - 0:1. Kārtīgi uzmundrinājām spēlētājus, un turpinājām cīnīties, kas cits atliek? Tas labi atmaksājās - Alekss izlīdzināja rezultātu īsi pirms 1. perioda beigām. 2. periods bija daudz smagāks, sākām pagurt, viņi bija galvas tiesu pārāki un nācās spēlēt pasīvi. Pirms 3. perioda treneris nolasīja kārtējo uzmundrināšanas runu. Par čempioniem, par emocijām un par darbu, kas ieguldīts. Viņš atgādināja, ka pēc šīs spēles mēs vairs netiksimies, ja zaudēsim - nekad vairs tādas emocijas nepiedzīvosim.. Taisnība, nākamgad beidzam vidusskolu, un dodamies uz augstskolu, kā arī vairs neatbilstam vecuma ierobežojumam.. Tas laikam nostrādāja, un spēlējām ar maksimālu pašatdevi. Nekad tā vēl nebija bijis, kājas knapi jutu, bet pēc ripas skrēju neskatoties uz to. Bija jāuzvar! Un tāda iespēja tika dota - Alekss atkal varēja kļūt par varoni - izgāja 1v1, meta, un bija jābūt vārtiem!! Bet tos neieskaitīja tiesnesis. Atceros kā visi pilnībā aizsvīlās, ielenca tiesnesi pie bortiem, un mums pat piešķīra noraidījumu - Aleksu aizsūtija uz ģērbtuvēm par rupju izrunāšanos un tiesneša grūstīšanu. Neko tādu nesaskatu, vienīgais rupji lamājās Keilebs, mūsu labais uzbrucējs, bet likās, ka pilnīgi speciāli tiesnesis aizsūtija nepareizo spēlētāju.

Saņēmāmies, pārgrupējāmies - bija jāspēlē 4 pret 5 veselas 2 minūtes. Pirms spēles runājām vairākas reizes, ka nedrīkstam noraidīties, un tas mums sanāca labi. Spējām noturēt 1 minūti, 1 minūti 15 sekundes. Laiks tiešām gājām lēni, un Flames pat nemēģināja uzmest. Un tad pēkšņi Tas metiens - tas, kuru man vajadzēja nobloķēt, bet aizlidoja nedaudz garām korpusam un tieši vārtu stūrī. Atceros kā nokritu ceļos pirms devos uz maiņu. Es biju pievīlis komandu. Spēle beidzās 1:2 un mēs bijām ārā - uz finālu devās Flames U-18 komanda. Un ne tiesnesi, ne jebkuru citu spēlētāju - todien vainoju tikai sevi. Brauciens autobusā bija ļoti grūts, komanda visa bija pilnībā sagrauta pēc šīs spēles, un patiesībā, neviens nepiebilda nevienu vārdu. Pat treneris pēcspēles pārrunās tikai pateica žēl, un teica, ka pēc pārģērbšanās jādodas uz ģērbtuvi.

Tad netālu no Irikanas pienāca paziņojums - viss ciems bija nolēmis uztaisīt milzīgu sagaidīšanas un sezonas noslēguma pasākumu. Toreiz nenāca prāts svinēt, bet tomēr es biju kopā ar savu komandu - 23 cilvēkus, no kuriem lielāko daļu pazinu kā savus brāļus. Mēs kopēji nolēmām pavadīt šīs stundas priekā, jo nākamnedēļ sākās eksāmeni, un vidusskolas beigšana bija neticami tuvu.

Varbūt mēs neuzvarējām neko, varbūt nepanācām to ko gaidījām, bet es šajā vienā gadā piedzīvoju emocijas, kādas cits visas dzīves laikā negūs. Es ieguvu daudz labu draugu, kuri, diemžēl, nu jau ir izkaisīti pa visu Kanādu un Ameriku. Es biju tikai un vienīgi ieguvējs.

Irikanā hokejs palika kā Ziemas sports, bet vairs nekad tik spēcīga komanda no turienes nebija nākusi. Alekss un Dilans sāka spēlēt Flames jauniešos, arī es tiku uzņemts tur, pirms pārcēlos uz Rīgas Triecienu. Olafs kļuva par sporta ārstu, un strādā Kalgarī, tikmēr mūsu lieliskais investors Maikls kļuva par ietekmīgu biznesa personu un attīsta Irikanas ciemu cik vien iespējams.

Man prieks, ka man ir izdevies jums pastāstīt par savu labāko gadu kādu hokejā esmu piedzīvojis. Tagad tikai atliek šādu pašu mentalitāti ienest Rīgas Triecienā.

/Archibald Abercrombie /