Intervija ar P.Pelmeni

Patriks Pelmenis stāsta par un ap hokeju. Kas īsti viņu pievilka hokejam? Varbūt vari pastāstīt, kā viss sākās?

Kas Tevi pievilināja hokejam?
Ja atmiņa neviļ, tad sķiet, ka stāstīju, ka 12 gados mani uzņema mana skolā, jauniešu hokeja komandā Olgrauži. Viss bija pavisam vienkārši, tā gan jau ir bijis daudziem tagadējiem un bijušajiem hokejistiem,- vienkārši, tajā visā, mani iesaistīja mani draugi, kas reizē ir mani klases biedri. Prasīja vai nevēlos ar to nodarboties, tā pa nopietno, izdomāju, ka mēģināts nav zaudēts. Aizgāju uz vienu, otru, trešo treniņu un ļoti iepatikās hokejs.

Vai tu atceries savu pirmo spēli savā karjerā? Ja jā, kā tur gāja Tev, Tavai komandai un ko vēl vari pastāstīt?
Atceros, itkā tas būtu noticis vakar. Spēlējam pret otru pagastu, jeb precīzāk sakot,- pret ciematiņu, kurš bija mums blakus,- 12 kilometrus no manas bijušās vidusskolas. Bija sīvi,- rezultāts jau bija dižens, jo nebijām, tad tie prasmīgākie hokejisti. Ja atmiņa neviļ, tad toreiz mana skola bija pārāka ar 12:8. To spēli atceros arī, tāpēc, jo es atklāju mača rezultātu un tiku atzīts par mača labāko spēlētāju. Protams, iemetu tikai 2 vārtus, bet laikam pats labu un stabilu hokeju nospēlēju, ka biju Spēles Zvaigzne.


Vai atceries, kādu no Tavas Vidusskolas komandas? Vai esi viņus saticis pēdējā laikā?
Jā, atceros, taču tikai, kādus trīs uzreiz varu nosaukt. Atceros bija Petr Novicky, Alex Fingalo un Constantin Kopermän. Ar Petru spēlējām vienā maiņā,- viņš pa kreiso malu, es pa centru. Ar Alexu bijām tikai komandas biedri,- viņš tāds kluss bija, taču ar Konstantīnu bijām labi čomi, viņš bija aizsargs, kurš nebaidījās savos 12 gados izvicināt dūres. Esmu arī saticis, jā. Pēdējo reizi visi kopā ripu padzenājām pa veco Vidusskolas ledu. Ja nemaldos, tad tas bija pirms, kāda gada. Starpcitu,- paldies, ka atgādināji, būs jāuzjautā vai negrib uzkapāt atkal.

Zināms, ka tagad esi Ogres hokejists. Vēlos Tev jautāt,- esi apmierināts? Kas atšķiras no Olgraužiem un Bebriem?
Protams, ka esmu apmierināts. Atšķirīgs? Tik daudz jau es arī nespēju atcerēties, taču zinu to, ka Olgraužos spēlējām prieka pēc, taču Bebros? Ejam uz maksimumu,- trenējamies melnām miesām. Taču kopīgs gan ir,- abi treneri ļoti forši, komunikabli un zina, kas ir
ļoti forši.

Ko vēl vari pastāstīt?
Nu nav vairs, ko diži man Tev te stāstīt, domāju, ka šo intervinu vajadzētu beigt, ja nav, ko vairs
jautāt, tad jābeidz!

Nu labi, paldies par interviju!
Nav par ko! Paldies arī Tev! Visiem vēlu izturību un cīņas sparu!