Apskats: Dzīve dažbrīd nav no rozēm kaisīta.

-Šis smagais stāsts sākas ar to kad Jāņa mamma bija otrajās gaidībās un dienu pirms Jāņa trešās dzimšanas dienas, dzemdējot nomira viņa mamma ar mazo māsiņu. Vienīgais mierinājuma balsts bija tēvs, jo neviens vairs viņa dzīve nebija, ne omas, ne opji visi bija miruši priekšlaikus. Atceroties Jānis to laikus atceras kad tēvs viņam pēc bērēm esot teicis- "Es tevi izaudzināšu par īstu vīru". Viņš kā mazs ķipars savos 3. gados tā arī nesaprata kas notiek, vienīgais viņš saprata kad mamma ar māsiņu ir debesīs un viņas vairs nebūs man blakus.

-Nākamais smagais solis notiek dažus mēnešus pēc bērēm, kā jau visi lieli cilvēki pēc tuvinieku pazaudēšanas ieslīgst alkohola un Jāņa tēvs arī kļuva par vienu no viņiem, tās ciešanas notika trīs mēnešus un diemžēl šo trīs mēnešu laikā Jāņa tēvs jau bija zaudējis darbu un gandrīz jumtu zem kura dzīvot. Kā tēvs beidzis lietot? Jānis esot atcerējies to tekstus, ko pēc bērēm ir teicis viņa tēvs un kliedzis virsū viņam un teicis- "Tā tu gribi izaudzināt par īstu vīru?". Tēvs esot klusējis un sācis raudāt, nedēļas laikā tēvs izmainījās kā vēl nekad, atradis darbu, kļuva par mīlošu tēvu. Beidzot Jānis esot sajutis tēva tumuvu un bija gatavs kļūt par īstu vīru, sācis spēlēt hokeju viss liecināja kad ir kartībā viss, bet tā nebija tas nākamajā rindkopā...

-Jānis katru gadu, kad mammai bija dzimšanas diena vai svētki gāja uz kapiem nolikt puķītes viņas piemiņai un vienu gadu kad dzimšanas diena bija mammītei, viņa draugi prasīja "Jāni, kāpēc tev puķītes rokā, kur nesīsi?", Jānis atbildēja "Mammītei dzimšanas diena, gribu apsveikt" un viņa draugi visi esot sākuši tik skaļi smieties un teikuši "Mīkstpēdiņš, zilais nes savai mammītei puķītes hahaha". Jānis esot griezies otrādi un sācis skriet, un raudāt uz mammas kapiņu. Turot rokā puķes viņš apsolīja mammai, kad vairs nebūs nekāds vārgais puika un visi atbildēs par viņu vārdiem par mani. Ielicis visu negatīvo hokejā un pārvācies uz Tēva dzimteni Azerbaidžānu viņš kļuva par ļoti agresīvu vārtsargu, vienā intervija viņš esot teicis, kad dzīvē viņš ir ļoti mierīgs, bet kad ir laiks iet uz hokeja laukumu viņš kļūst pavisam par citu cilvēku. Jānis ikreizi pirms spēles klausās šo dziesmu, jo viņš saprot kad viņš dzīvo tagadnē, nevis pagātne un kad viņš būs gatavs atstāt šo pasauli, un gatavs pievienoties mammai ar māsiņu, viņš grib lai viņa darbi par viņu runātu.  

-Tagad vairs nekas neliecina par viņa sāpem, viņš ir nobriedis dzīvot, spēlēt hokeju, izbaudīt katru mirkli ko viņam šī dzīve dot.
Jānis piedalās labdarības akcijās palīdzot cilvēkiem, kuri ir ātri zaudējuši savus vecākus. Cilvēks ar lielo burtu un lielu sirdi.

-Tādēļ Jānis beigās noteicat, ja jūs domājat kad jums ir smaga dzīve? Paskatieties uz citu dzīvēm.

Vel viens lielisks raksts no tavas puses un izsaku līdzjūtību...

Paldies. Vienīgais gribēju piebilst tā nav noticis ar mani, bet ar šo manu spēlētāju, jo man tas liek aizdomāties dažbrīd, pat ļoti liek.

Nu paldies dievam, ka tas ir tikai izdomāts

FEEEEEEEEEEEEEEELS

Es nezinu kā lai šo vērtē, ja ielikšu mazāku atzīmi par 10 visi mani uzskatīs par bezjūtīgu radījumu..