Gatis Namnieks. No televizora ekrānam līdz LSHL

by Foruma Butaforija Nr2. Pirmdiena Marts 24, 2014 3:43 pm

No sākuma tikai skatītāja ziņkāre.
''Celies, dēls'', teic mamma, noskatoties kārtējo Rīgas Pārdaugavas neveiksmi. Skatoties televizorā spēlētājus, kas skrien pakaļ ripai, grūžot pretiniekus bortus, arī es gribēju būt hokejists.
Toziem visa ģimene braucām ciemos pie mammas māsas. Tad es satiku Vinstonu Vlatleru. Viņš spēlēja hokeju uz piemājas aizsalušā dīķa. Tad es pirmo reizi uzvilku kājās slidzābakus un devos uz ledus. Kritieni, sāpes, bet gribasspēks iemācīties. Vinstons mani paķēra aiz rokas un kopā slidojām. Tie bija mani pirmie soļi uz ledus. Bija brīvlaiks, palikām pie radiem vēl pāris dienas, katru dienu ar Vinstonu pavadījām uz ledus. Pienāca sestdiena, un bija laiks doties prom. Negribīgi, bet iesēdos tēva žigulī, devāmies mājās. Garāmbraucot, tēvs man nopirka hokeja nūju, lai neskumtu pēc hokejspēles prieka.
Pagāja daži gadi, pārcēlāmies uz citu dzīvesvietu, uz Tukumu. Tur bija izveidojusies jauna ledus halle un tieši aicināja pieteikties mana vecuma jauniešus uz hokeja treniņiem. To uzzinot, ilgi nedomājot, ko vecāki teiks, aizgāju un pieteicos. Jāmaksā bija daudz, taču krājkasē sākumam biju sataupījis pietiekami. Paprasot vecākiem atļauju, mani izbrīnīja tas, ka viņi piekrita, pat iedeva naudu. Un vēl... Tajā komandā spēlēja mans draugs, Vinstons Vlatlers. Kad uzzināju, jutos, kā septītajās debesīs, jo tieši viņš man iemācīja hokeja pamatus.
Jau profesionāla interese.
Ejot gadiem, kļuvu par diez gan labu spēlētāju. Vinstons bija komandas līderis gan laukumā, gan ārpus tā, īsts kapteinis, atšķirībā no manis. Es biju kā 6. ritenis. Kluss, augumā nepadevies, taču laukumā kā zibens. Ātrs, veikls, izveicīgs, varēju ielikt bortā arī kādu lielāku puiku, kaut vai to pašu Vinstonu.
Pēc 5 gadiem, smagi trenējoties, gribēju iekļūt Latvijas čempionāta draftā. Vienā no labākajiem čempionātiem Eiropā. Mana izbrīna nebija liela, kad ieraudzīju, ar pirmo izvēli paņemto, savu draugu, Vinstonu Vlatleru, jo to viņš bija pelnījis, smagi trenējoties, liekas, viņš nekad nebija izlaidis nevienu treniņu, gāja uz to kaut ar sāpošu kāju. Es gan biju mazliet slinkāks, jo patika vienam skriet krosus. Un šokēts es biju, kad uzzināju, ka es esmu paņemts ar 3. izvēli. Perspektivākais uzbrucējs! Nedomāju, ka būšu tik augstu. Zināju, TOP16 būšu. Ja 1. raundā paņems, būs ļoti labi, bet 3. izvēle... To negaidīja neviens.
Kas būs nākotnē? Dzīvosim-redzēsim. Ja ar Vinstonu strādāsim tik pat smagi, noteikti varētu pacīnīties ar vecākiem, pieredzes bagātākiem un daudz prasmīgākiem bukiem.