Dilemma. Sākt atkal no sākuma vai turpināt iesākto?

Ir pienākusi tā diena, kad Millerisms ir mainījies. Pats Millers ir mainījies – dzīve paliek citādāka. Likās, ka viss ,kas notika agrāk – tas notika uz labu, protams, tā arī bija, bet tagad padomājot par to saprotu, ka jau vairākus gadus sēžu uz vietas. Vakardien es sajutos tā it kā es atkal sāktu visu no sākuma. Pirmās sarunas, pirmie pārliecības pārbaudījumi un pirmie dūmi kopā - pēc ļoti liela laika intervāla. Bet vai šoreiz es atkal uzvarēšu? Jau tagad netieku līdzi līmenim. Esmu pārāk vājš, jo zaudēju taviem blondajiem matiem, kas mani nogalina ar to mistiski spīdošo efektu.  
Jā, šis ir stāsts par mīlestību, kuru izjūt hokejists savos labākajos gados.

Vai esmu laimīgs? Vai esmu gatavs turpināt spēlēt hokeju? Atbilde ir pavisam sarežģīta un paslēpusies starp visām manām dzīves stīgām, kuras var atdzīvināt mani pirkstu glāsti. Visiem spēlētājiem ir vajadzīga sieviete, kuru viņš dievina un, kura viņam dod spēku uz katru spēli. Visiem ir vajadzīga mūza, bet es nespēju sagremot to, ka manējā ir sen pazaudēta, bet tikai tagad atminos, cik lielu spēku man viņa deva, kad vēl bijām uz viena viļņa – kopā.  Tieši vakardien es nospēlēju savu labāko spēli, jo uz mani skatījās tās zilās acis. Tik zilas, ka zilā krāsa pat nav pareizs raksturojums. Protams, spēles laikā mana sirds bija tik emocionāli ātra, ka daudzos momentos gribējās vienkārši slidot pie tevis un beigt visu notiekošo. Laiks uz sekundi apstājās un pūlis izgaisa. Redzēju tikai tevi ar smaidu sejā, bet problēma tāda – es nevarēju pakustēties. Kājas neklausīja un prāts bija aizmidzis kopā ar visiem spēlētājiem uz laukuma.  Tas bija kaut kas nepieredzēts un īstenībā pārāk skaisti, lai būtu patiesība.

Pēc spēles es tevi apskāvu un teicu, ka vēl satiksimies, ja tu to gribēsi, bet likās, ka viņai jau ir cita dzīve un es vairs neesmu tas, par ko viņa domā visvairāk. Visu atlikušo ceļu autobusā es klusēju un domāju. Pat alkoholu negribējās traucēt, jo biju tik noslēgts no pasaules, ka neviens mani tajā brīdī nesaprata.

Es esmu sapņotājs un es dzīvoju pa sapņiem. Viņa tomēr ir realitātes cīnītāja, kas necieš sapņus un parasti rīkojas spontāno ideju varā. Bet starp mums ir saikne. Vismaz bija. Bet tagad ir palikusi maza iespēja, ka vispār vēl kaut kas būs.


Šoreiz es esmu sācis ar beigu dziesmu un es parunāšos ar zvaigznēm – varbūt tas būs tā vērts, lai saprastu, ko man patiešām tagad darīt.  Ja mani sapņi piepildīsies, tad es būšu pats laimīgākais cilvēks uz pasaules, bet , ja tā arī nenotiks, tad es tāpat smaidīšu, jo atcerēšos visu ideālo, kas ar mani bija noticis, kad tu vēl biji man blakus. Savā ziņā hokejs ir šobrīd mans lielākais draugs un visi cilvēki blakus, piemēram, mani kolēģi – Gordie, Jeff, Curtis, Rūdis, Emīls un pārējie ir īstenībā tie,kas mani motivē un palīdz noturēties virs zemes. Jā, bez tevis ir citādāk, bet varbūt tu esi tikai ilūzija, kas tagad liek man domāt, ka esi perfekcionisma iemiesojums. Vienkārši ir jāturpina dzīvot un nejaušības notiks. Saprotu, ka esi tagad pats labākais, ko pazīstu, bet es ļoti ceru, ka iepazīšu vēl kaut ko labāku, ko arī spēšu noturēt pie sevis un nekad nelaidīšu vaļā. Galvenais es nedrīkstu sēdēt uz vietas - vajag kustēties.

Laiks ir pārāk dārgs, lai kavētos atmiņās un domātu par to, kā būtu, ja būtu. Cerības un iespējas vēl nāks – tikai jāmāk tās sagaidīt.

1luvv

btw



Happy Birthday. Legends never die. 

Man up..