Klaudija Šīfera bērnība.

Hokeju spēlēt mani pamudināja vecākais brālis. Pirmo reizi uz ledus uzkāpu 5 gadu vecumā. Kopš tās reizes man hokejs ir iepaticies tik ļoti, ka sameklēju daudz informācijas par LSHL, un pats iesaistos tajā.
Kad pirmo reizi uzkāpu uz ledus, bija Decembris. Es slidoju, slidoju, tad paklupu, kaut kur pa vidu lidoju, un pēc tam ar dibenu izdauzīju ledū caurumu. 6. gadu vecumā apmeklēju hokeju Tukumā. 7. gadu vecumā pametu... Nākamajos gados pa ziemu tika lauztas rokas, kājas, pirksti... Bet brālis tikai mācija taktikas un paņēmienus. Pašlaik hīts ir LSHL un viss ap to. Katrs skaisti , kā pa margarīnu, ieslidinātais gols. Katrs savējo komandas biedru atbalsts... Pirmā komanda, kurā es spēlēju bija Piebalgas Lauvas. Visi komandas biedri bija tik forši, saprotoši mīļi, ka man radās zēniskas jūtas pret visiem! Pašlaik, Saldus meteorā, mans liktenis, nauda un dzīve ir pakļauta viņiem. Iknedēļas atgādinājums par treniņu izpildīšanu, tie čati mūsu starpā. Pagājušo gadu pa ziemu mans brālis man mācija taktikas, un dēļ viņa es ieslīdēju ālņģī. Bet viņš- tā vietā, lai man alīdzētu tikt ārā, atpakaļgaitā slidojot ietriecās kokā... Karma... Tagad sēžu, un drukāu šo rakstu tā vietā, lai skatītos dubultspēli pret Lūšiem un Plēsoņām. Kāds nu gan es esmu...
skatoties spēles, interesanti ir cept vafeles, jo tad tu visu savu stresu novadi kuļot vafeļu mīklu. Tu jau vari arī kult kaut ko citu, bet tad tu pārāk aizrausies...
Kā man patīk rakstīt. (patiesībā šis ir tikai pats sākumiņš, jo manas smadzenes nopietni kūp rakstot šo, un es labāk pašlaik kapātu CS...)
Mana bērnība bija... Bija... bija... bija... Ziniet ko? Es laikam tagad beigšu, jo mani pelmeņi piedegs, un man reāli šis topiks ir iznācis kā sviests...

   

Šis labs