JHL s5 TPU #1

Vilunas ir dzimis Latvijā, lai gan savu spēlētāja karjeru izvēlējies saistīt ar savu senču valsti — Lietuvu. Jau bērnībā viņu diezgan aizrāva sports, turklāt visvisādi sporta veidi — futbols, basketbols, kā arī dažādi citi. Tomēr nevienā viņš nepalika ilgi — vai nu par lēnu vai par neveiklu, vai vienkārši treneri uzskatīja par nepietiekami talantīgu. Nebija jau tā, ka viņam visa dzīve būtu tikai sportā – jau no 7 gadu vecuma mācījās klavierspēli, kas viņam vēl aizvien ir tāds kā atpūtas veids, kā arī nodarbojās arī daudz ko citu, tomēr sports viņam visu laiku interesēja.
Daudzi sāk (jeb vecāki piespiež) trenēties kādā sporta veidā jau 4-5 gadu vecumā, tikmēr Vilunas pirmo reizi ar hokeju iepazinās tikai tad, kad viņam bija 10 gadi. Hokejs viņu ieinteresēja salīdzinoši vēlu, neskatoties uz šī sporta milzīgo popularitāti Latvijā, tomēr diezgan pamatīgi.  Kas tieši viņu piesaistīja šajā sporta veidā, to pat viņš pats nezin, jo tajā laikā viņu noteikti vairāk piesaistīja futbols, lai gan nevienā futbola komandā viņu neuzņēma. Varbūt tas, ka viņš bija izmēģinājis gandrīz visus iespējamos sporta veidus, bet hokeju ne. Nebija viņa ģimene no bagātākajām gan, drīzā otrādi un hokejs ir dārgs sporta veids, tomēr vecākiem izdevās atrast iespēju un līdzekļus tam. Treneri uz viņu skatījās ar šaubām, sak, paskatīsimies, kas iznāks, pats viņš vēl īsti pat slidot neprata, par ko daudzi topošie komandas biedri pasmējās. Nav jau arī tas laiks un vieta, kur ir iespējas katru ziemu uz dīķa dzenāt ripu – dzīvoja (un vēl joprojām dzīvo) Latvijas lielākajā pilsētā Rīgā.



Karjeru viņš sāka vietējā jauniešu komandā, Rīgas „Lauvās”, kur nepavisam nespīdēja, tieši otrādi – bija daudz citu spēlētāju, kuros tika saredzēts lielāks potenciāls nekā viņā, viņš bija viens no. Bet viņš turpināja strādāt un drīz sāka izcelties komandas biedru vidū ar savu centību un agresivitāti. Gan šo īpašību, gan tam vecumam diezgan lielā auguma dēļ viņu uzreiz ielika spēlēt aizsarga pozīcijā. Ir tādi, kam patīk tikai uzbrukt, bet viņš noteikti nebija no tiem, tāpēc nebija neapmierināts ar šo lēmumu. Pirmā īstā sezona bērnu hokejā viņam bija U12 grupas čempionāts. To viņš aizvadīja neslikti, neskatoties uz mazo pieredzi pat bērnu hokejā, galveno uzsvaru gan šajā vecumā viņš lika uz mācībām, kas viņam tomēr bija svarīgākas, lai gan viņš atrada laiku arī apmeklēt visus treniņus un mācīties, turklāt ne slikti – visu laiku klasē mācībās (un ne tikai sportā vai vizuālajā, kas gan viņam visu laiku ir bijis viens no nīstākajiem mācību priekšmetiem skolā) viņš ir bijis viens no labākajiem.



Izcēlās viņš ne tikai ar savām pozitīvajām īpašībām. Bieži viņam bija strīdi ar komandas biedriem, kas ik palaikam pārvērtās asās vārdu apmaiņās un pat kautiņos. Tas arī viņam dažubrīd liedza iespēju piedalīties spēlēs un pat draudēja izslēgšana no komandas. Arī uz laukuma, neskatoties uz jauno vecumu, viņš nerespektēja nevienu. Šobrīd gan viņš ģērbtuvēs ir kļuvis daudz nosvērtāks, bet uz laukuma vēl aizvien parāda savu raksturu un nebaidās iet divcīņās, kur citi bēgtu.
Ar katru nākamo sezonu viņš progresēja arvien vairāk, kā tas ir gaidāms no jebkura jaunā spēlētāja. Un ar katru sezonu arvien vairāk izpaudās viņa apņēmība – ja daudziem apnika nodarboties ar hokeju vai labāk patika pavadīt visu dienu mājās pie datora, spēlējot visvisādas spēlītes, tad Vilunas ar katru brīdi arvien vairāk „iegāja iekšā hokejā”. Tā pakāpeniski viņš no bērna, kurš vēl 10 gadu vecumā knapi prata slidot, kļuva par vienu no talantīgākajiem jaunajiem aizsargiem Latvijā. 15 gadu vecumā viņa komanda pirmo reizi pastāvēšanas vēsturē kļuva par savas līgas čempioniem. Lielu lomu tajā spēlēja arī Vilunas, kas pavērsa arī daudzu komandu uzmanību pret viņu. Tieši šajā brīdī arī viņš izdomāja pārstāvēt Lietuvu, jo ar savu senču valsti viņš jūt dziļākas saiknes nekā ar Latviju.



Liels notikums viņa karjerā bija JHL drafts, kurā viņu ar 3. numuru izvēlējās Kuldīgas Milži . Pats viņš šādu notikumu pavērsienu nebija gaidījis: „Jā, biju domājis par draftu, par manām izredzēm tikt draftētam, bet tik augstu numuru noteikti negaidīju, ņemot vērā, cik spēcīgs drafts bija šogad.” Jācer, ka straujais progress turpināsies arī nākamajās sezonās un viņš kļūs par stabilu vērtību ne tikai Milžos, bet arī kādā no LSHL komandām. Katrā ziņā, potenciāls viņam ir.