Nebrauciet ar autobusu naktīs.

Bija parasta diena, Emīls viesojās pie draugiem Valmierā un vakarā brauca mājās ar pēdējo autobusu.
Kā jau vienmēr, apsēdos blakus smukākajai meitenei un sāku koķetēt ar viņu.
Pēkšņi autobusam izšāva riepa un par spīti visam, nebija rezerves riteņa. Autobusam apkārt bija tikai mežs un ceļš.
Autobusa šoferis sazinājās ar kontrolcentru un izsauca rezerves autobusu.
Viss gāja mierīgi, līdz pēkšņi kāds no pasažieriem mežā ieraudzīja cilvēku. Pieci drosmīgākie cilvēki izkāpa no autobusa un gāja pakaļ šim cilvēkam. Viņi neatgriezās jau vairāk nekā 20 minūtes, visi jau sāka uztraukties kur viņi pazuduši. Pēkšņi atskanēja kliedzieni, autobusā palikušos cilvēkus tas sāka biedēt. Pēkšņi no meža izskrēja kāds cilvēks, neviens nesaprata kas viņš tāds ir līdz viņš sāka klauvēties pie autobusa durvīm. Tas bija viens no izdzīvojušajiem Čaks Noriss. Viņš iekāpa autobusā un no šoka nevarēja parunāt, jo neko tik briesmīgu viņš nebija nekad redzējis.
Pēc 10 minūšu pauzes viņš atguvās no šoka, jo kāds viņu piedzirdīja ar somā noglabātu šņabi. Čaks sāka stāstīt: "Es nezinu kas tas tur ārā ir, bet tur nav droši. Sākumā viss bija mierīgi klusi, līdz no krūmiem izleca kaut kāds nezvērs un ar vienu piegājienu saplosīja 2 cilvēkus. Mēs centāmies atkāpties un skrējām uz autobusu, bet viņš bija par ātru. Tad viņš sagrāba, vienu no viņiem aiz kājas un ievilka mežā. Mēs skrējām tālāk kaut arī domājām kad vajag atgriezties un censties glābt viņu. Mēs apstājāmies un sākām domāt plānu līdz no meža dzīlēm izdzirdējām šo puisi agonijā kliedzam, viņš bļāva pēc palīdzības, līdz pēkšņi viss mežs apklusa līdz ar viņa pēdējo kliedzienu. Apkārtne likās pārāk klusa, līdz sākām saklausīt dīvainas skaņas. Sāka likties kad mēs jau jūkam prātā, bet nē nez no kurienes aiz kokiem varēja tālumā redzēt nākam 3 cilvēkus. Mēs skrējām pie viņiem kaut nezinājām kas viņi ir. Mēs piegājām pie viņiem izstāstījām situāciju kas notika u.t.t, bet viņiem par to nāca tikai smiekli. Tad es sapratu tie bija viņi kas nogalināja tos 3 cilvēkus. Es metos bēgt, bet tas otrs čubārs nesaprata kāpēc es sāku skriet, viņš skatījās kā es aizskrēju. Vienīgais ko skrienot es paspēju redzēt bija tas kad viens no šiem cilvēkiem viņam ar vienas rokas vēzienu nocirta galvu un sāka mieloties ap viņa ķermeni. Un jā es skrēju, skrēju līdz nonācu līdz autobusa un tā esmu nonācis šeit.". Cilvēki sāka uztraukties ja nu viņš stāsta patiesību un atvedīs viņus pie mums, ja viņi nonāk pie mums kas viņi tādi ir ?? Vampīri, Vilkači vai vēl ļaunāk Zombiji.
Viss norimās, bija pagājušas jau vairāk nekā 2 stundas. Daži no šoka par notikušo sāka ļoti uztraukties un gribēja iziet ārā uzpīpēt, viņi izkāpa ārā no autobusa un šoferītis ieslēdza tālās gaismas. Visi mierīgi ārā stāvēja pīpēja līdz pēkšņi šoferītis pamanīja tālumā, kādu nākam. Daži cilvēki domāja kad tas ir tas Briesmonis kurš nogalināja tos 4 cilvēkus kuri gāja mežā pēc palīdzības, bet daži vnk nedomādami skrēja viņam pretī, jo bija izmisuši un gribēja ātrāk tikt no šejienes prom. Seši cilvēki bija tikuši apmēram pusceļā kad viens no viņiem apgriezās un sāka skriet atpakaļ un bļāva: "Tās ir lamatas, es redzēju mežā kaut kas kustēj...", bams no meža izskrēja kāda persona kas nogāza viņu zemē un sāka ēst viņa miesu. Visi cilvēki sakāpa atpakaļ autobusā un šoferītis aizslēdza durvis. Viņi skatījās kā atlikušos 5 cilvēkus vienkārši saplosa dzīvus. Daudzi kuri palika dzīvi sāka jau raudāt, stresot, pīpēt autobusā. Vienīgi Čaks bija mierīgs un pašpārliecināts. Čaks palūdza šoferītim lai atver vaļā durvis un izlaiž viņu ārā. Pēc 2 minūšu garas sarunas, Čaks salauza šoferītim degunu un pats atvēra durvis. Viņš pašpārliecināti gāja pretī šiem briesmoņiem. Tad pēkšņi viņš apstājās. Nolika zemē savu Teksasas Rendžera cepuri un nošāva sevi. Briesmoņi un izdzīvojušie nesaprata kas notiek. Līdz Čaks piecēlās, viņa acis spīdēja tumsā. Briesmoņi sāka pa vienam uzbrukt Čakam, bet bez cerībām. Kā briesmonis pieskrien klāt Čakam, Čaks iekož viņam un briesmonis pārvēršas par vēl  vienu Čaku. Briesmoņi sāka mukt jo Čaku bija vairāk nekā divi duču.
Kad briesmoņi bija jau prom Čaki sāka lēnu garu nākt atpakaļ uz autobusa pusi. Daudzi izskrēja no autobusa un bļāva: "Mēs esam glābti, mēs esam glābti". Kad Čaku armija bija apmēram 10 metru atālumā no izdzīvojušajiem, viņi sāka skriet un kost viņiem. Beigu beigās neviens no cilvēkiem kas bija ārā, vairs nebija dzīvs. Viņi visi bija pārtapuši par Čakiem. Čaki jau sāka ielenkt autobusu, cilvēki krita panikā. Kamēr tie idioti krita panikā, es ar šo burvīgo meiteni kurai sēdēju blakus bijām jau tikuši vairāku kilometru atālumā no viņiem. Neviens nebija pamanījis ka mēs izrāpāmies pa aizmugurējo logu, pa kuru beigās arī Čaki tika iekšā un apēda visus cilvēkus kuri bija palikuši autobusā. Skrienot mēs abi dzirdējām kā kliedz autobusā palikušie cilvēki. Pēc vairāku stundu mukšanas, viņi sāka mūs panākt. Mums nebija kur mukt, mūsu vienīgais ierocis bija, stienis kuru atradām skrienot gar ceļa malu. Viņi bija mūs jau ielenkuši no visām pusēm, kad pēkšņi viņi sāka skriet mums virsū. Bams es salecos jo sapratu kad tikko pamodos ,jo izlēju savu aliņu sev uz kājas.

šādi izskatījās autobusi pēc čaku uzbrukuma

dažas bildes ar Čaku.

edit: atradu Čaka upuru bildi.