Awesomeness on Ice Skates
Latvijas Simulētā Hokeja Līga :: Diskusijas :: Ārpus virtuālā :: Iepazīstini ar sevi un iepazīsti citus
Lapa 1 no 1 • Share
Awesomeness on Ice Skates
Savu seju jau parādiju,- https://lshl.latvianforum.net/t3190p15-paradi-savu-seju#61739
Labvakar, tad nu beidzot saņēmos, lai pats to izdarītu, citādi,- pats to neesmu darījis, bet visus citus cenšos piespēst, kā vien spēju.
Dislokācija
Nāku no Kurzemes puses, jeb pareizāk sakot Saldus, kur arī nodzīvoju, ja nemaldos savus pirmos dzīves 18 gadus, nu jau pārīti gadus dzīvoju Rīgā, tā nu ir sanācis, ka Rīgā bijušas trīs dzīvesvietas.
Mans pirmais rajons bija - Centrs,(Avotu/Matīsa krustojums) brīnišķīgs rajons, žurkas, prusaki un urlas, viss ko vien mazpilsētas puika var vēlēties pārceļoties uz dzīvi citā pilsētā.
Nākošais bija Mežciems, netālu no Alfas, visā visumā manuprāt labākais mikrorajons Rīgā, klusums, miers, blakus priežu mežš, ezeri n stuff. Ar dzīvokli, vai pareizāk sakot dzīvokļa saimnieci nebija paveicies, ~50yo drunk whore, bez vīra, bez bērniem, dzīvoja vēl ar savu māti, kopā.. nu jā bija ķipa, kā komunālais, vienā istabā viņas 50yo un 70yo, otrā es ar draudzeni. Laikam ejot pirmo reizi mūžā viņa uzņēmās atbildību par vēl kādu(jau minēju, ka vecmeita, bez bērniem) kautkur dabūja kaķi, tas bija pārsteidzoši līdzīgs raksturā viņai pašai, to es labāk nekomentēšu..
Pēdējais un tagadējais ir Čiekurkalns, itkā senākais Rīgas mikrorajons, itkā vecais pilsētas centrs, bet šobrīd aizmirsts un par to tiek runāts samērā maz, delfi, vai tvnet pēdējoreizi to raksturoja 2005. gadā, kā maznodrošināto un bomžu rajonu, dēļ mājām, graustiem, kas šeit nodeguši zviln, kā arī tuvumā Brasas ķurmis, netālu no tā bārs, kur pagajušonedēļ nodūra kārtējo piektdienas varoni, bet ne par to stāsts, nu jā vairāk neko par mājvietu nestāstīšu, lai jums nesagribās mani aptīrit.
Sports un es.
Savulaik dzīvojot Saldū ar sportu vēl biju uz Tu, pirmie treniņi ārpus skolas sporta stundām, kuros iesaistījos bija Karate, tur nu vecāki, jeb māte centās manī ieaudzināt disciplīnu, bet laikam ejot, un dzīvesvietai mainoties, sanāca sākt apmeklēt tenisu, kur nogāju diezgan ilgu laika brīdi un patika/padevās, bet arī man mute tajos gados, neatceros vairs cik, bet bija gana liela, lai pasūtitu dirst treneri, jo karstā vasaras dienā man neļāva pasēdēt uz soliņa(nebiju fatass, vai kā, bet vnk patika darīt to ko gribu), tad nu nācās šķirties arī no šī sporta veida. Tad nu parādijās interese par basketbolu, jo skolas komandā nācās uzspēlēt un tad izlēmu aizdoties uz oficiālo komandu patrenēties, bet liktenis manai profesionālajai basketbolista karjerai pārvilkta ļoti treknu svītru, brīdī, kad ejot mājās no pirmā treniņa mani notrieca mašīna, tad nu celis lupatās un velme iet uz basketbolu kautkur pagaisa. Tālāk sekoja liela pauze, alkohols, daiļrāpošana, paraistais ielu pizdi un litrobols, domāju, ka par šo nav vērts ko vairāk stāstīt, ganjau paši zināt, kā ar to sporta veidu nodarboties. Uz pamaskolas beigām ap 8. vai 9. klasi sāku apmeklēt svaru zāli kopā ar draugu, nu tur arī nav īsti ko stāstīt, bez jebkādām zināšanām un tehnikas, vai treneriem, gājām divatā kko mocijām, nekur nemēģinājām piedalīties, vai uzvarēt, vienkārši sevis pēc. Tad ap 10. vai 11. klasi iesaistījos futbola komandā, kur divus gadus, jeb divas ziemas sezona uzspēlējam futbolu Saldus rajona čempionātā Zāles futbolā, spēles notika sestdienās, svētdienās, pamatā zaudējām, bet nolasijāmies vnk bariņš cilvēku, kuriem sestdienu, svētdienu rītos gribējās pohu izskriet. Ā un vēl pāris reizes tomēr aizbraucām uz kautkādi vienas dienas mini turnīriem, bet nu kausus nepacēlām, sanāca ekskursijas, piedalīšanās svinēšana un sakaušanās ar vietējajiem vietās, kur aizbraucām.
Par sportu pamatā viss, skolas laikā ļoti patika volejbols un florbols, bet nekur manos laikos tā īsti nepiedāvāja tur iet trenēties, neskatoties uz to, kā šie abi sporta veidi attīstījušies šobrīd. Kopš pārvācos uz Rīgu, joprojām pa retam piekopju daiļrāpošanu, vai Mežciemā šad un tad izgāju izskriet pa priežu mežu, uzelpot svaigu gaisu un 2013. gadā piečuku noskrēju Nordea maratonā.
Ā ne gluži sports, bet pabeidzu visus 4. jaunsardzes līmeņus, un uz īsu brīdi iestājos Latvijas Zemessardzē, bet tad pārvācos uz Rīgu un jā arī tā nodarbošanās pajuka. Bet to nodarbi gan pavisam noteikti iesaku visiem jauniešiem. Ļoti patika un kad pienāks laiks sūtīšu arī savas atvases, iemāca disciplīnu, cieņu, dažnedažādas dzīvē noderīgas lietas, kā izdzīvot sliktos laika apstākļos, uzbūvēt nometni, ko ēdamu meklēt, kā meglus sasiet, kā upei tikt pāri n shit. Kā arī patriotismu. +bonuss dabū pašaut ar kalašu.
Virtuālais Es
Pirmajās klasēs pašam PC protams nebija, tad man parādijās tikai Simens A35 un tā bija praktiski vienīgā tehnoloģija ar ko dzīvoju samērā ilgi. Neatceros. Bet pie sava datora laikam tiku ap 12 gadu vecumu, tad nu man draugs bija turīgāks un jau bija CS klanā un kopienā, kur arī ielūdza, ai pārāk gari izplūst jau. Karoče, forumos esmu jau savus 12 gadus, ja neskaita ka pa vidu, sākot studijas Rīgā pametu to visu uz gadiem 2 pavisam. Neko nespēlēju, neparkādām spēlēm neinteresējos, līdz šim brīdim, kad spokos atradu LSHL, bet nu šis ir par mani, ne par virtuālo mani, so..
Tagadējais Es
Pabeidzu studijas Personāla vadībā, strādāju IT uzņēmumā, kam ir daudz,jo daudz projektu, diezgan plašs pakalpojumu, konsultāciju un programmatūras izstrādes klāsts. Darba pieredze pa lielam ir bijusi diezgan vienveidīga, -sales, sāku telemārketingā, pabiju, door-to-door(D2D), un arī bussiness-to-business (B2B). Esmu attiecībās jau vairāk, kā 3 gadus. Mājdzivnieku nav, bet gribu. Oficiālās saistībās neesmu, valstij parādā neesmu (vairāk, kā mēnesi jau ).
So yea, beat it. Varētu jau rakstīt vēl un vēl, bet diezvai kādam tas interesēs.
Labvakar, tad nu beidzot saņēmos, lai pats to izdarītu, citādi,- pats to neesmu darījis, bet visus citus cenšos piespēst, kā vien spēju.
Dislokācija
Nāku no Kurzemes puses, jeb pareizāk sakot Saldus, kur arī nodzīvoju, ja nemaldos savus pirmos dzīves 18 gadus, nu jau pārīti gadus dzīvoju Rīgā, tā nu ir sanācis, ka Rīgā bijušas trīs dzīvesvietas.
Mans pirmais rajons bija - Centrs,(Avotu/Matīsa krustojums) brīnišķīgs rajons, žurkas, prusaki un urlas, viss ko vien mazpilsētas puika var vēlēties pārceļoties uz dzīvi citā pilsētā.
Nākošais bija Mežciems, netālu no Alfas, visā visumā manuprāt labākais mikrorajons Rīgā, klusums, miers, blakus priežu mežš, ezeri n stuff. Ar dzīvokli, vai pareizāk sakot dzīvokļa saimnieci nebija paveicies, ~50yo drunk whore, bez vīra, bez bērniem, dzīvoja vēl ar savu māti, kopā.. nu jā bija ķipa, kā komunālais, vienā istabā viņas 50yo un 70yo, otrā es ar draudzeni. Laikam ejot pirmo reizi mūžā viņa uzņēmās atbildību par vēl kādu(jau minēju, ka vecmeita, bez bērniem) kautkur dabūja kaķi, tas bija pārsteidzoši līdzīgs raksturā viņai pašai, to es labāk nekomentēšu..
Pēdējais un tagadējais ir Čiekurkalns, itkā senākais Rīgas mikrorajons, itkā vecais pilsētas centrs, bet šobrīd aizmirsts un par to tiek runāts samērā maz, delfi, vai tvnet pēdējoreizi to raksturoja 2005. gadā, kā maznodrošināto un bomžu rajonu, dēļ mājām, graustiem, kas šeit nodeguši zviln, kā arī tuvumā Brasas ķurmis, netālu no tā bārs, kur pagajušonedēļ nodūra kārtējo piektdienas varoni, bet ne par to stāsts, nu jā vairāk neko par mājvietu nestāstīšu, lai jums nesagribās mani aptīrit.
Sports un es.
Savulaik dzīvojot Saldū ar sportu vēl biju uz Tu, pirmie treniņi ārpus skolas sporta stundām, kuros iesaistījos bija Karate, tur nu vecāki, jeb māte centās manī ieaudzināt disciplīnu, bet laikam ejot, un dzīvesvietai mainoties, sanāca sākt apmeklēt tenisu, kur nogāju diezgan ilgu laika brīdi un patika/padevās, bet arī man mute tajos gados, neatceros vairs cik, bet bija gana liela, lai pasūtitu dirst treneri, jo karstā vasaras dienā man neļāva pasēdēt uz soliņa(nebiju fatass, vai kā, bet vnk patika darīt to ko gribu), tad nu nācās šķirties arī no šī sporta veida. Tad nu parādijās interese par basketbolu, jo skolas komandā nācās uzspēlēt un tad izlēmu aizdoties uz oficiālo komandu patrenēties, bet liktenis manai profesionālajai basketbolista karjerai pārvilkta ļoti treknu svītru, brīdī, kad ejot mājās no pirmā treniņa mani notrieca mašīna, tad nu celis lupatās un velme iet uz basketbolu kautkur pagaisa. Tālāk sekoja liela pauze, alkohols, daiļrāpošana, paraistais ielu pizdi un litrobols, domāju, ka par šo nav vērts ko vairāk stāstīt, ganjau paši zināt, kā ar to sporta veidu nodarboties. Uz pamaskolas beigām ap 8. vai 9. klasi sāku apmeklēt svaru zāli kopā ar draugu, nu tur arī nav īsti ko stāstīt, bez jebkādām zināšanām un tehnikas, vai treneriem, gājām divatā kko mocijām, nekur nemēģinājām piedalīties, vai uzvarēt, vienkārši sevis pēc. Tad ap 10. vai 11. klasi iesaistījos futbola komandā, kur divus gadus, jeb divas ziemas sezona uzspēlējam futbolu Saldus rajona čempionātā Zāles futbolā, spēles notika sestdienās, svētdienās, pamatā zaudējām, bet nolasijāmies vnk bariņš cilvēku, kuriem sestdienu, svētdienu rītos gribējās pohu izskriet. Ā un vēl pāris reizes tomēr aizbraucām uz kautkādi vienas dienas mini turnīriem, bet nu kausus nepacēlām, sanāca ekskursijas, piedalīšanās svinēšana un sakaušanās ar vietējajiem vietās, kur aizbraucām.
Par sportu pamatā viss, skolas laikā ļoti patika volejbols un florbols, bet nekur manos laikos tā īsti nepiedāvāja tur iet trenēties, neskatoties uz to, kā šie abi sporta veidi attīstījušies šobrīd. Kopš pārvācos uz Rīgu, joprojām pa retam piekopju daiļrāpošanu, vai Mežciemā šad un tad izgāju izskriet pa priežu mežu, uzelpot svaigu gaisu un 2013. gadā piečuku noskrēju Nordea maratonā.
Ā ne gluži sports, bet pabeidzu visus 4. jaunsardzes līmeņus, un uz īsu brīdi iestājos Latvijas Zemessardzē, bet tad pārvācos uz Rīgu un jā arī tā nodarbošanās pajuka. Bet to nodarbi gan pavisam noteikti iesaku visiem jauniešiem. Ļoti patika un kad pienāks laiks sūtīšu arī savas atvases, iemāca disciplīnu, cieņu, dažnedažādas dzīvē noderīgas lietas, kā izdzīvot sliktos laika apstākļos, uzbūvēt nometni, ko ēdamu meklēt, kā meglus sasiet, kā upei tikt pāri n shit. Kā arī patriotismu. +bonuss dabū pašaut ar kalašu.
Virtuālais Es
Pirmajās klasēs pašam PC protams nebija, tad man parādijās tikai Simens A35 un tā bija praktiski vienīgā tehnoloģija ar ko dzīvoju samērā ilgi. Neatceros. Bet pie sava datora laikam tiku ap 12 gadu vecumu, tad nu man draugs bija turīgāks un jau bija CS klanā un kopienā, kur arī ielūdza, ai pārāk gari izplūst jau. Karoče, forumos esmu jau savus 12 gadus, ja neskaita ka pa vidu, sākot studijas Rīgā pametu to visu uz gadiem 2 pavisam. Neko nespēlēju, neparkādām spēlēm neinteresējos, līdz šim brīdim, kad spokos atradu LSHL, bet nu šis ir par mani, ne par virtuālo mani, so..
Tagadējais Es
Pabeidzu studijas Personāla vadībā, strādāju IT uzņēmumā, kam ir daudz,jo daudz projektu, diezgan plašs pakalpojumu, konsultāciju un programmatūras izstrādes klāsts. Darba pieredze pa lielam ir bijusi diezgan vienveidīga, -sales, sāku telemārketingā, pabiju, door-to-door(D2D), un arī bussiness-to-business (B2B). Esmu attiecībās jau vairāk, kā 3 gadus. Mājdzivnieku nav, bet gribu. Oficiālās saistībās neesmu, valstij parādā neesmu (vairāk, kā mēnesi jau ).
So yea, beat it. Varētu jau rakstīt vēl un vēl, bet diezvai kādam tas interesēs.
Viedais- Jeff Sloth #66 (C) un ĢM
- Postu skaits : 6596
Join date : 04.05.14
Vecums : 32
Dzīvesvieta : Tava mamma
Re: Awesomeness on Ice Skates
Par Mežciemu tev piekrītu - vislabākais mikrorajons Rīgā. Pats tur ļoti bieži esmu ,so njā.... esmu tā kārtīgi iepazinis visu Mežciemu .
Viesis- Viesis
Re: Awesomeness on Ice Skates
Nu tad beidzot, pastāstīji kas tu esi
Intarusu- Lasse Lammela 31 # C
- Postu skaits : 2725
Join date : 11.06.13
Vecums : 40
Dzīvesvieta : TP - 627
Re: Awesomeness on Ice Skates
Bārnijs beidzot atklājās
Maus- Tony Montana #83 (LW)
- Postu skaits : 2296
Join date : 04.05.14
Vecums : 28
Dzīvesvieta : The place where hell is raised
Latvijas Simulētā Hokeja Līga :: Diskusijas :: Ārpus virtuālā :: Iepazīstini ar sevi un iepazīsti citus
Lapa 1 no 1
Permissions in this forum:
Jūs nevarat atbildēt tematos šajā forumā