Mārtiņš Krauze par hokeju dzīvi

Viens no pašmāju talantīgākajiem un izcilākajiem hokejistiem Mārtiņu Krauzi maija vidū nosvinēja vien savu 19. dzimšanas dienu. Ar neatlaidīgu darbu un mīlestību pret hokeju viņš sasniedzis to, par ko daudzi sportisti varētu tikai sapņot. Hokeja dēļ viņš upurējis ne tikai skolu un bijis spiests atteikties no studijām, bet arī, spēlējot JHL, lielāko daļu gada aizvada Norveģija Valstī, tālu prom no saviem tuviniekiem un draugiem. Intervijā portālam. http://www.tsn.ca/ Mārtiņš  atklāj, ko viņam nozīmē šie prombūtnes mēneši,  kā arī atzīstās, ka necieš garos pārlidojumus, kuri ir neatņemama viņa ikdienas sastāvdaļa.

A. A.N: Sākusies ilgi gaidītā vasara. Kā to parasti aizvada hokejisti?
B. Mārtiņš Krauze: Kādu laiciņu baudām atpūtu, bet drīz vien atsākam treniņus. Parasti pats sev uzstādu programmu, kuru vasaras laikā arī ievēroju – regulāri eju uz trenažieru zāli un spēlēju futbolu, katru dienu apmeklēju arī golfa laukumu. Drīz vien tiek atsākti profesionālie treniņi.

A.N.: Vai arī hokeja sezonas laikā tev atrodas kāds brīdis, kuru veltīt saviem hobijiem?
M.K.: Tikpat kā nemaz. Golfa laukumu aizvadītajā sezonā apmeklēju vien pāris reižu, kad ar komandu viesojāmies kādā siltākā vietā. Pārsvarā atpūšos mājās, pie televizora vai datora, jo nekam citam vienkārši neatliek spēka.

A.N.: Vai tu kā hokejists mēdz vērot arī hokeja spēles televīzijā?
M.K.: Protams, vēlos viņiem palīdzēt un piedalīties spēlēs – ar savējiem vienmēr jautrāk! Tomēr man ir citi mērķi un uzdevumi, tāpēc uz mājām vēl neraujos. Gan jau šeit vēl paspēšu uzspēlēt. Tikmēr man pietiek ar spēlēšanu valsts izlasē.

A.N.: Vai komandas sastāvs – tas, vai spēlē ar labiem draugiem, vai cilvēkiem, ar kuriem tevi vieno tikai kopīgs klubs – ietekmē tavas spēles rezultativitāti?
M.K.: Labāk ir spēlēt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem jau esi pieradis to darīt – kad zini, ko no viņiem laukuma sagaidīt. Tomēr ir puiši, ar kuriem nesaproties, pat neraugoties uz to, ka visu mūžu esat bijuši vienā komandā.

A.N.: Kurš brīdis sezonas laikā tev parasti ir visgrūtākais?
M.K.: Uzsākt spēlēt ir salīdzinoši viegli, jo pēc sporta esi jau noilgojies. Sezonas beigas ir grūtas, tomēr apziņa, ka pamazām pietuvojies mērķim, rada atvieglojumu. Tāpēc visgrūtākais brīdis ir sezonas vidus, daudzas komandas tieši tad piedzīvo lūzuma punktu. Citas pēkšņi uzņem strauju kāpumu, bet citām sākas zaudējumu sērija. Noturēt visu sezonu vienā līmenī ir ļoti grūti. Ņemot vērā, ka kausu piešķir beigās, nevis sākumā, labāk sezonu sākt sliktāk, izvirzoties vadībā vēlāk. Tieši pēc šāda scenārija „Ventspils Fatsharks” vinnēja Triju Zvaigžņu Kausa Ieguvēji– play off spēlēs viņi iekļuva tikai tāpēc, ka labi nospēlēja sezonas otrajā daļā, un uz šo uzvaru viļņa komanda vēlāk arī noturējās. Arī man ir bijusi tā iespēja šīs likumsakarības piedzīvot uz savas ādas aizvadītajā gadā .

A.N.: Kādā intervijā  Vinstons Vlaters  atklājis, ka tad, ja hokejists uz ledus dodas ar domu iesist vārtus, no tā nekas nesanāks. Kāpēc tas tā ir?
M.K.: Arī es nekad uz laukuma neesmu izgājis ar domu gūt vārtus. Man ir svarīgi realizēt trenera uzstādījumus, nedomājot par gala rezultātu. Galvenais ir izdarīt to, ko tajā brīdī vari vislabāk. Ja domā tikai par vārtu gūšanu, aizmirsti citas lietas, kas konkrētajā brīdī ir daudz svarīgākas. Visam jānotiek likumsakarīgi – vispirms aizsardzība, tad uzbrukums. Lai nav tā, ka pēc tam sevi šausti, jo varēja taču izdarīt labāk.

A.N.: Un tomēr - jebkura sporta veida galvenais dzinulis ir ambīcijas. Vai tad vienmēr nešķiet, ka varēja tomēr labāk? Vai šīs ambīcijas vispār ir apmierināmas?
M.K.: Tajos brīžos, kad komanda uzvar, skaidrs, ka tika izdarīts maksimums. Kad zaudē, jāmeklē iemesli, kāpēc tas tā notika. Ja esi bijis uz ledus brīdī, kad pretinieki guva vārtus, neraugoties uz to, ka laukumā bija vēl pieci spēlētāji, arī tev pašam noteikti bija iespēja situāciju vērst par labu. Vidēji vārtu guvums tiek realizēts 45 sekundēs, to laikā katrs spēlētājs atradās kaut kur ripas tuvumā, iesaistīti tajā bija visi. Vienmēr var labāk, tomēr vēl nekad nevienam nav izdevies nospēlēt perfektu hokeja spēli.

A.N.: Vai vienmēr esi vēlējies spēlēt tieši hokeju?
M.K.: Jā. Jau no piecu gadu vecuma sekoju līdzi hokeja spēlēm televīzijā, kā arī ziemā katru dienu ar draugiem devos spēlēt uz aizsalušā ezera. Biju tik laimīgs, kad desmit gadu vecumā saņēmu savu pirmo hokeja formu un devos uz pirmo īsto treniņu!

A.N.: Ko tik īpašu saskatīji tieši hokejā? Ir taču tik daudz citu sporta veidu...
M.K.: Kad biju maziņš, hokeja čempionātiem sekoja līdzi visa valsts, liela daļa pat negāja uz darbu, lai tikai redzētu spēles. Hokejā ir daudz spēka paņēmienu, grūstīšanās, kaušanās... Bērnībā vienmēr mēdzu spēlēt nedaudz agresīvāk nekā citi, arī futbolā. Tomēr hokejā par to nedod noraidījumus.

A.N.: Tu savu sportista karjeru sāki ļoti agrā jaunībā. Vai tev nav sajūta, ka tā dēļ būtu upurējis pārāk daudz?
M.K.: Es jau darīju visu to pašu, ko citi mani vienaudži. Tas, ka netiku uz visiem klases vakariem vai ekskursijām, mani īpaši nesarūgtina. Spēlēdams hokeju, ieguvu ļoti daudz labu draugu, kas to kompensē.

A.N.: Tu atzinies, ka sporta laukumā esi bijis agresīvs. Vai arī skolā mēdzi „gāzt podus”?
M.K.: Protams, kā jau normāliem bērniem tas piedien, gadījās šad tad kādu stiklu izsist, no stundām aizlaisties vai skolotājus nokaitināt. Nesen savā bijušajā skolā pasniedzu balvas mazajiem sportistiem – visi vēl tagad šos nedarbus atceras. Sporta skolotājs izmantoja izdevību, lai sanākušajiem par mani pastāstītu dažādus brīnumus.

A.N.: Vai kaut kas no tā pašam bija arī piemirsies?
M.K.: Kā tad to var aizmirst! Skolā tomēr bija interesanti, lai arī tad tas tā nebūt nelikās. Tikai tagad spēju to patiesi novērtēt. Man ar skolu saistās tikai pašas labākās atmiņas.

A.N.: Liela daļa jauniešu nesen nosvinējuši savu izlaidumu un nu ir karjeras izvēles priekšā. Kā tev šķiet, kas ir svarīgākais, ko šādā brīdī vajadzētu ņemt vērā?
M.K.: Izvēlēties nodarboties ar to, kas pašam patīk. Nav jēga tiekties kļūt par Valsts prezidentu, ja patiesībā tevi aizrauj, piemēram, slēpošana. Es uzreiz zināju, ka vēlos būt hokejists, tāpēc skola man allaž bija otrajā plānā. Tomēr stulbs hokejā arī nevari būt – lai arī ko tas no manis prasīja, vidusskolu pabeidzu. Visu triju gadu vielu apguvu patstāvīgi, dzīvojot ārzemēs, skolā ierados vienīgi nokārtot ieskaites un eksāmenus. Universitātei laika man diemžēl neatlika.

A.N.: Cik grūti tas bija – piespiest sevi mācīties pašam?
M.K.: Viegli nebija. Kad spēlēju Bostona, grāmatas nogulēja plauktā neskartas līdz pat sezonas vidum. Sapratu, ka vecāki neļaus turpināt spēlēt, ja nespēšu pabeigt skolu, tāpēc saņēmos. Protams, arī skolotāji bija ļoti pretimnākoši. Kad maija vidū, pēc pasaules čempionāta, ierados skolā, lai nokārtotu visa gada laikā nokavētos kontroldarbus, man ļāva tos apvienot pāris eksāmenos, nevis lika rakstīt 25 ieskaites katrā priekšmetā. Ļāva arī pārrakstīt eksāmenus, kuros izkritu. Matemātika, fizika un ģeometrija man padevās ļoti labi, problēmas sagādāja priekšmeti, kuros vajadzēja daudz lasīt. Literatūrā man parasti palīdzēja klases meitenes.

A.N.: Ko par hokeju tagad esi uzzinājis tādu, ko būtu vēlējies zināt, pirms sāki to spēlēt profesionālā līmenī?
M.K.: Galvenais jautājums vienmēr bija – vai es kaut ko sasniegšu? Vai ir vērts cīnīties? Vienmēr esmu pašaizliedzīgi tiecies uz saviem mērķiem. Līdz šim man viss ir izdevies, ceru, ka tas tā arī turpināsies. Laiks no junioru hokeja līdz profesionālajam sportam paskrēja nemanot. Tāpat mani nomocīja neziņa, vai kāds mani vispār pamanīs. Nezinu, vai es joprojām spēlētu hokeju, ja man nebūtu piedāvāts ar to nodarboties ārzemēs.


A.N– Ja tu varētu spēlēt kādas NHL komandas sastāvā, kurā tu gribētu būt?
M.K– Kādus trīs gadus biju Edmontonas Oilers fans, bet man mazliet apnika visu laiku redzēt viņus pēdējā vietā [smejas], bet tas nekas, jo droši vien drīz spēle viņiem aizies. Bet ja es izvēlētos, kur spēlēt, tad droši vien, Floridu vai Losandželosu. kuru klimats man ļoti patīk [smejas], bet tas tikai joks. Godīgi sakot, vispār man ir vienalga, kur spēlēt, galvenais, ka tikai spēlētu NHL.

-1rep bad trade

-1rep bad trade

šis raksts tiks papildināts

Raksts - Intervija laba. Vienīgi uzlabojums: ieboldot jautājumus lai pārredzamāk!

Bet

darīts

5TP