Konektikuta un tās jaunais vārtu sargs!

by laaceens30 Ceturtdiena Jūlijs 17, 2014 10:53 am

Labdien, visiem LSHL un JHL spēlētājiem!

Jūs visi noteikti jau zināt, ka mani sauc Valts Pumpurs un es esmu 18 gadus vecs/jauns vārtu sargs, kurš 2014. gada 10. jūlijā tika draftēts JHL komandā Konektikutas "Lions" . Lions

Nedaudz par manu bērnību un pirmajām hokeja gaitām.

Es piedzimu 1997. gada 6. maijā, Dzērbenē. Manu māju sauca "Upmaļi". Diezgan interesants fakts ir tāds, ka skatoties uz mājas nosaukumu, netālu vajadzēja būt upei, BET nebija nevienas upes, mūsu māja bija vientuļa un tuvākie kaimiņi atradās 1 kilometra attālumā no mums un mēs bijām vientuļi! Jūs visi noteikti zināt manu brāli Matīsu Kokinu, kurš pirms kāda laika spēlēja Oslo "Wild Cats" komandā, bet beidza karjeru dēļ psiholoģiskajām problēmām un vēlmes pēc ģimenes! Ā pareizi nepieminēju, esmu 15!!! gadus jaunāks par Matīsu! Takā esmu lauku zēns neviens nebija cerējis, ka būšu kāds sportists, jo vecāki teica, ka jābūt fermerim! Bet tomēr gribēju iet brāļa pēdās, no sākuma vieglatlētika, pēctam hokejs. Interesanti, ka ar hokeju nodarbojos tikai divas sezonas! Tātad ar hokeju sāku nodarboties tikai 17 gadu vecumā. Pirmo reizi uz slidām uzkāpu tikai 16 gadu vecumā.

Neglītā un brālim līdzīgā pagātne.

Mana pagātne nav rozēm vīta un kaisīta. Visi jau zināt, ko agrāk darīja mans brālis un es diemžēl nebiju labāks par viņu... VAJADZĒJA! Tagad, kad man ir 18 gadu, es saprotu cik daudz esmu nokavējis no laimīgās bērnības. Man ir tikai 9.klašu izglītība un 9.klasi es beidzu tikai šogad un šis bija mans labākais gads. Līdz sāku nodarboties ar hokeju mana dzīve bija vieni vienīgi tusiņi un dzerstīšanās. Es nevienu klasi (izņemot astoto un devīto.)nebeidzu ar sekmību, es 3.,4.un 5.klasē paliku uz otru gadu, bet arī tad nekas nemainījās. Bet, kad es sapratu, ka dzīvē man ir arī kaut kas jādara nevis tikai jāpīpē spaiss un jāsūc alus, es sapratu, viss es sākšu mācīties un 8.klasē es sapratu, ka es varu pamest un aizmirst pagātni un darīt savu dzīvi labāku. Beidzot es sāku redzēt savu mērķi. Un es nevienam no jums nenovēlu ko tādu iesākt un darīt! Wink

Pirmās hokeja gaitas.

Hokejā trenēties es sāku Valmierā, jo ne Dzērbenē, ne arī Cēsīs(bieži uzturējos apciemojot brāli pēc smagajām sezonām Oslo) nebija hokeja halles un es spēlēju BJHC Valmiera komandā. Es biju vārtu sargs un man diezgan labi tas padevās, jo mēs ar komandu pagājušajā un manā debijas sezonā izcīnījām bronzas godalgu, kas mums bija ļoti liels sasniegums. Mana statistika bija diezgan iespaidīga GAA:93,91% un vidēji 1,23 ripas spēlē. Es nevienā spēlē neielaidu vairāk par 3 goliem, bet es tagad saprotu, ka šis vairs nebūs bērnu hokejs, te būs vīru hokejs, kurā metieni būs krietni spēcīgāki un ielaisto vārtu arī būs vairāk. Man pēc sezonas bija piedāvājumi no praktiski visām Latvijas komandām, bet es apzinājos, ka es vēlos būt profesionālis un nevēlos spēlēt kādā amatieru komandā, kāda ir, piemēram, SMS Credit.LV komanda. Nu pilnīgi amatieri!

Vēl bija piedāvājumi no All-Svenskas un KHL, bet tur es sīkāk neiedziļināšos. Vēl man bija ideja, varbūt pieteikties NHL draftam??? Nē, es neesmu tik nobriedis, lai spēlētu pie tiešām lieliem meistariem. Tad es no brāļa padzirdēju, ka LSHL esot izveidojusi līgu tieši priekš jaunajiem spēlētājiem un ka tā saukšoties JHL. Jaunatnes hokeja līga, ja nemaldos, un tā nu es izdomāju, ka iesniegšu viņiem pieteikumu un gaidīšu apstiprinājumu, kur un kad man jāierodās uz draftu, lai varētu būt klātienē un vērot to. Tā nu es saņēmu atbildi, ka 10. Jūlijā man jābūt uz draftu, bet tajā laikā es biju aizbraucis atpūsties uz laukiem un pats personīgi uz draftu nevarēju ierasties, tāpēc manā vietā to vēroja mans aģents: Aģents Lojālais. Viņš ir ļoti labs aģents un viņš ir aģents tādām superzvaigznēm kā Sidnijs Krosbijs, Jevgvēņijs Malkins, Aleksandrs Ovečkins un pat Jevgvēņijs Nabokovs.
Kad es uzzināju, ka esmu draftēts Konektikutas „Lions” komandā un 2. Raundā, es no laimes lēkāju un dziedāju, jo es tiešām nebiju gaidījis, ka tikšu draftēts tik augstu un, ka nonākšu tieši šajā komandā.

Prospektu spēle.

Kā jau šīs sezonas rookijs šajā organizācijā, pirms drafta notika vēl neredzēts pasākums LSHL. Visi tie, kas nākamajā (S5) spēlēs jaunizveidotajā JHL piedalījās Jauno prospektu spēlē. Manā komandā spēlēja tādi spēlētāji, kā Thomas Miller, kuru visi uzskata par jauno uzlēcošo superzvaigzni, kurš savās prasmēs varētu pārsist pat tagadējās LSHL zvaigznes Artūra Grosberga prasmes. Vēl ļoti labus vārdus varu teikt par Artemi Fowlu un Litroviču Arturu, kuri tiešām ieguldīja lielu darbu komandas spēlē.

Kādas bija emocijas pirms šīs jauno prospektu spēles? Varu jums atbildēt, ka neatceros pilnīgi neko, kas ar mani notika pirms šīs spēles. Es esmu bijis tik ļoti satraukts, ka minūti pirms iziešanas uz ledus es pilnā rīklē esmu kliedzis, lai kāds pazvana ātrajiem un, lai pasauc manu mammu, ka man ļoti gribās uz tuoleti. Bet, kad es uzkāpu uz ledus, manas emocijas bija krietni, krietni savādākas. Es jutos kā zvaigzne, kuru aplīksmo visi skatītāji, jo visi auroja kā traki, līdz ko uz ledus parādījās mūsu komanda. Patiesībā, šīs emocijas bija veltītas Tomasam... Bet es to neņēmu īpaši vērā, es uzskatīju, ka tas viss ir priekš manīm.

Spēles sākums priekš manis nebija ļoti iepriecinošs jau 9. minūtē mani pārspēja Toms Liniņš. Tas man bija liels trieciens. Kā!!! Es taču esmu tik labs vārtu sargs un mani pārspēj kaut kāds sīkais? (Mēs gan tur visi bijām vienaudži Very Happy

) Bet es nepadevos un turpmākajā mačā es vairs neielaidu nevienus vārtus, bet mūsu komanda iemeta 4 bezatbildes vārtus. Es pēc šīs spēles jutos ļoti, ļoti, priecīgs, bet es biju tā pārguris, ka uzreiz aizmigu, līdz ko ierados savā dzīvoklī.

Nākamajā rītā satikāmies mēs visi, kā mēs sevi dēvējām, čempioni! Bet es nebiju mīļais, labais, Valtiņš. Man pa nakti sapņos rādījās, kā es ar savu komandu iegūstam JHL kausu un pēc tam es noslēdzu milzīgu līgumu ar Rīgas Triecienu un mēs arī iegūstam kausu un es esmu komandas varonis, jo play-off sērijā esmu ielaidis tikai 1 vārtus. Es nebiju es pats. Es visu dienu visiem stāstīju, cik varens un spēcīgs es esmu. Ka neviens mani nevar pārspēt vairāk kā vienu reizi un, ka es jau esmu palīdzējis savai JHL komandai, lai kura tā arī būtu pacelt virs savas galvas kausu!

Bet beidzot, vakarā, sēžot kafejnīcā treneris mani nolika pie vietas. Viņš piecēlās un sāka slavēt un uzteikt ikvienu spēlētāju mūsu komandā, bet viņš par mani pateica vārdus, kas mani pamatīgi nokaitināja. Viņš man teica, ka mana vārtu sargāšanas tehnika ir briesmīgākā, ko viņš jebkad ir redzējis. Ka man ir paveicies, ka pretinieki ir bijuši tādi, kas paši knapi māk spēlēt (Tas, protams, nav noniecinājums pretinieku komandai, bet kā uzmundrinājums man, lai es saprotu, ka es neesmu labāks par visiem citiem)un, ja es būtu bijis viņu komandā, mēs būtu zaudējuši šai zvaigžņu komandai 0:8. Pēc šī teikuma es piecēlos kājās un vienkārši pateicu visu, ko domāju par šo treneri un visu šo komandu. Es biju pateicis daudzus tādus vārdus kādus man nevajadzēja teikt, bet es to pateicu, bet mani izbrīnīja trenera reakcija. Viņš man bez nekāda stresa paziņoja, ka es neesmu nekas, ka es esmu pilnīga nulle un nederīgs komandas cilvēks. Ko tādu es negaidīju, es piecēlos, pagriezos un aizgāju. Tagad skatoties no malas es saprotu, ka esmu rīkojies, kā maza, apvainojusies meitene.

Konektikutas „Lions”

Par laimi neviens cits neuzzināja par šo incidentu starp mani un prospektu komandu. Izņemot Artemi, kurš arī tika draftēts Konektikutas komandā. Protams, viņš nevienam par šo atgadījumu arī neizstāstīja, lai neizjauktu komandas jauko atmosfēru.
Nedaudz pastāstīšu jums par Konektikutas vidi un kā mēs te dzīvojam.

Konektikuta ir ļoti jauka un mīlīga pilsēta, kura, man kā jau lauku zeņķim liekās ārprātīgi, ārprātīgi milzīga un man šķiet, ka, ja es kaut kur aiziešu viens pats es apmaldīšos un neatradīšu atpakaļceļu uz mājām. Tā, protams, nebija un es kaut arī ar bailēm, ka pazudīšu, vienmēr atrodu atpakaļceļu. Šeit parastie iedzīvotāji ir ļoti jauki un saprotoši, vienmēr uzsmaida garām ejošajam un palīdz, ja kāds ir nokritis. Bet ir viena lieta, kas mani te ļoti tracina un tie ir vecie ļaudis. Braucot ar mašīnu, nekad neiesaku laist pāri ielai vecus opjums un omes, viņi uzkāps uz ceļa, viņiem vienmēr rokas būs piekrautas ar iepirkumiem un viņi ceļa vidu izdomās nolikt maisus ar iepirkumiem un atpūsties kādas minūtes piecas. Ja tu pieej pie viņa un paņem iepirkumus, lai palīdzētu tikt otrā pusē, viņi sāks tevi sist un kliegt, ķeriet viņu, zaglis, zaglis... KAITINOŠI! Very Happy

Vai arī ejot kādam garām viņš apstāsies nopētīs jūs un teiks es gan tavos gados izskatījos daudz glaunāk un modernāk, bet tagad jau tā jaunatne ir tāda, nošļukuši smurguļi, bandīti un vēl kaut kādi narkomāni. Bet, lai nu paliek šie vecie cilvēki, ķersimies pie lietas, kas tad notiek mūsu komandā, kā notiek treniņi.

Mēs, visa komanda dzīvojam jaukā, mīlīgā un kompaktā 3 zvaigžņu viesnīcā. Dzīvojam istabiņās pa 3. Es dzīvoju vienā istabiņā ar Artemisu Fowlu un Gvido Celmu. Naktsmiers ir kopējs 23.00, kuru mēs arī visi ievērojam, jo mūsu komandā treniņos ir ļoti nopietna pieeja. Nekādas atpūtas pauzes, ja esi noguris, ej prom no arēnas un nākamajā spēlē tu spēlē tu būsi 4.maiņā.
Mums dienas grafiks ir diez gan saspiests un saspringts.

7.30 Brokastis;
8.00 Lēns 2 kilometrus garš krosiņš;
9.00 Trenežieru zāle;
11.00 Brīvais laiks, kad var iet trenēties, vai pagulēt diendusu;
14.00 Ledus treniņš;
17.00 Itkā pusdienas, lai gan visi šajā laikā ēd jau vakariņas;
18.00 5 kilometrus garš kross;
19.30 Individuālais treniņš;
22.00 Vakariņas;
23.00 Naktsmiers.

Iespējams daudzi no parastiem cilvēkiem to nespētu izturēt, bet mums tas ir jāiztur, jo treneris grib no mums izaudzināt labus hokejistus, kas var kaut ko sasniegt nevis 4.maiņas švabrakus. Un mēs arī neviens nesūdzamies par programmu, jo mēs visi zinām, kāpēc mēs to darām.

Šāds bija neliels ieskats Manā dzīvē, kā es to redzu. Vai nu tas ir interesanti vai nē, spriežat paši, bet nu man šī dzīve pagaidām ļoti patīk.

Paldies visiem lasītājiem, ar cieņu, Valts Pumpurs, Konektikutas ”Lions”